„Ja man būtu pietiekami spēka, es nedarītu pilnīgi neko,’’ sacījis kāds gudrais. Un viņam ir pilnīga taisnība tajā aspektā, ka nemitīga rosība, šiverēšana ir cilvēka ikdiena, ar ko sevi nemitīgi piepildām, un ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai nodotos apzinātai un mērķtiecīgai nekā nedarīšanai. Rosība pati par sevi nav nekas slikts un ir pat ļoti vēlama, ja vien tā ilgtermiņā nodrošina gandarījumu un harmoniju pašam ar sevi. Taču, ja ilgstoši jūties iekšēji polarizēts, saraustīts, neviengabalains, iespējams, ir pienācis laiks tomēr apstāties un mēģināt ieklausīties sevī, savā augstākajā ‘’es’’.
Ne velti pazīstamais garīgais skolotājs, rakstnieks, dažādu meditatīvo terapiju autors Ošo savulaik rietumniekiem, kuri visvairāk attālinājušies no garīguma un saiknes ar dabu, radīja speciālu meditācijas tehniku, lai viņus sekmīgāk pievērstu meditēšanai un prāta atbrīvošanai. Viņš meditāciju vispirms uzsāka, liekot saviem sekotājiem kārtīgi izdejoties un izkratīties, un tikai pēc tam pārejot uz mierīgākām izpausmēm – lēnām harmoniskām kustībām un visbeidzot – nonākot pilnīgā miera stāvoklī. Sekojot kaut vai Ošo pieredzei, sanāk, ka meditatīvu stāvokli var sasniegt dažādos veidos, pielāgojoties cilvēka būtībai, temperamentam. Tātad nav obligāti jāsēž stundām ar aizvērtām acīm, lai sasniegtu noteiktu iekšējā miera stāvokli un apziņas līmeni.
Kā kam labāk meditēt, iesaka jau joga
Par meditatīvo prakšu atbilstību cilvēka būtībai runā jau joga, kas ir vissenākais un visdziļākais zināmais meditācijas veids, ko indieši ir gadu tūkstošiem piekopuši un zina, kādi ir lielākie klupšanas akmeņi. Ja vēlies nodarboties ar meditāciju, jāsaprot, kāda tipa cilvēks tu esi, kāds meditācijas veids tev noder vislabāk. Tā, piemēram, fiziski orientētiem cilvēkiem vispiemērotākā ir hatha joga, kas nozīmē vairāk darbu ar fizisko ķermeni. Emocionāliem cilvēkiem piemērotāka ir bhakti joga, kas, muzicējot vai dziedot slavas dziesmas Dievam, var nonākt ekstāzē (kā krišnaīti un sufī derviši). Jnana joga vairāk domāta mentāliem cilvēkiem, intelektuāļiem, kurus nemitīgi dancina un neliek miera ‘’prāta mērkaķītis’’. Radža joga jeb karaliskā joga ir tiešā atklāsme caur meditāciju, bet to iespējams izdarīt tikai tad, kad atslēdzam prātu, esam saskaņā, harmonijā ar savam jūtām, ar emocijām, varam savaldīt savu ķermeni un pieslēgties dievišķajam pirmavotam sevī. Bet līdz tam ir jānonāk!
Lai arī ir dažādas metodes, tehnikas, sistēmas, ko var pielietot, lai katrā no šiem gadījumiem efektīvāk sasniegtu mērķi, taču visos gadījumos tas ir vienāds - apskaidrība jeb apgaismība. Vārds „joga” visprecīzāk apzīmē meditācijas būtību - ‘’jūgs’’, ‘’sajūgs’’ – apvienot visus četrus cilvēka ķermeņus - fizisko, emocionālo, mentālo un garīgo. Kad viss ir saplūdis vienā veselumā, kad esam nocentrēti sevī, tikai tad var sākt runāt par meditāciju.
Atrast sev piemērotāko
Lai sasniegtu šādu meditatīvu stāvokli, kad esam nocentrēti sevī, nav jādodas nekur tālu (ja vien mērķis nav ekskursija), kā arī nav jādara nekas tāds, kas rada nepatīkamas emocijas vai sajūtas. To var panākt jebkurš caur tieši sev tīkamu nodarbi, kas visefektīvāk ļauj būt ‘’šeit un tagad’’, tādējādi apturot savu iekšējo dialogu. Dejošana, dziedāšana, mūzikas klausīšanās (ar vai bez vārdiem), gleznošana, mūzikas instrumenta spēle, rituāli... Daži to ir uzķēruši un praktizē pat neapzināti, bet citi pie tā nonāk, piemēram, mēģinot atcerēties, kas vislielāko gandarījumu sagādājis un ļāvis labi justies bērnībā.
Atbilstoši šamanisma tradīcijām un praksei visas ar mākslu un radošumu saistītās izpausmes cilvēkam ļauj atrasties/nokļūt vismaz trešajā - mītiskajā jeb dvēseles līmenī, bet reizēm arī pašā augstākajā ceturtajā – gara jeb enerģētiskajā līmenī. Piemēram, dziedot cilvēks, ja vien ir tam nodevies ar sirdi un dvēseli, automātiski jau meditē, jo ir atslēdzis prātu.
Tas arī ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc ‘’dziedošie’’ (vairāk gan attiecas uz tiem, kuri to praktizē regulāri), jūtas priecīgāki un harmoniskāki. Mūzika ir lielisks instruments, palīglīdzeklis, kas iedarbojas uz visiem apziņas līmeņiem, palīdz sabalansēt abas smadzeņu puslodes, palīdz noskaņoties. Kad dzied, tad nedomā, tādēļ tā ir laba metode, kā atslēgt prātu.
Tiem, kas ir ‘’prāta’’ cilvēki, izteikti ar kreiso smadzeņu puslodi domājoši, ir radīta arī īpaša mūzika, piemēram, Holy Harmony, kas sabalansē abu pusložu darbību un palīdz nonākt meditatīvā stāvoklī. Noteiktas skaņu vibrācijas iedarbojas uz smadzenēm, tās nomierinot un fokusējot noteiktā virzienā. Šāda veida mūzika (vienmuļa, ritmiska) ietekmē smadzeņu viļņus, un tie mainās no aktīvi domājošiem beta viļņiem uz alfa viļņiem, kas noved meditatīvā stāvoklī.
Samērā bieži novērojams, ka cilvēki pusmūžā sāk pievērsties gleznošanai. Gleznošana vai zīmēšana ir process, kas ļauj efektīvi pieslēgties notiekošajam vizuālajam radīšanas procesam, ļaujot būt šeit un tagad. Kā norāda garīgā ceļa praktizētāji, tieši praktiskā darbība, fiziskā ķermeņa izdzīvotais un piedzīvotais ļauj efektīvāk apzināties sevi šeit un tagad. Tieši būšana ‘’šeit un tagad’’ ir cilvēka vislielākais izaicinājums.
Fiziska piepūle palīdz meditācijas procesā
Taču atslēgt prātu un nonākt augstākos apziņas līmeņos iespējams ne tikai ar radošu nodarbju palīdzību. Atskatoties ne tik senā pagātnē, redzams, ka mūsu senčiem tā bijusi pat ikdiena un ikdienas darba sastāvdaļa. Dzīvojam tik ilgi, kamēr vien spējam fizisko ar garīgo savienot. Tas, ka meditācija var būt jebkas, apliecina neliels atskats kaut vai mūsu vecvecāku ikdienā. Mūsu vecvecmāmiņas, sēžot un vērpjot ratiņu skalu gaismā, gribot negribot nonāca meditatīvā stāvoklī. Vērpšana bija ilgstošs, viendabīgs process ar fizisku un praktisku iesaisti, kas ļāva atslēgt prātu. Un līdzīgi arī ar daudziem citiem ikdienas darbiem kā, piemēram, trauku mazgāšana, grīdu uzkopšana, mājas tīrīšana. Protams, tam palīdzēja arī dabiskā uguns – skalu gaisma, ko arī šobrīd varam sev nodrošināt, dedzinot sveces vai atrodoties dabā pie ugunskura. Līdzīgu efektu – meditatīvu stāvokli, veicot ritmiskas fiziskas kustības, var panākt arī, piemēram, ejot vai skrienot. Vienmērīga elpošana, vienmērīgs solis un ātrums rada plūsmas sajūtu, kas veicina prāta atslēgšanu. Sādos brīžos mēdz ‘’pienākt’’ informācija, idejas, rasties risinājums dažādām problēmām. Tas acīmredzot nozīmē, ka esam kontaktā ar savu augstāko ‘’es’’, jo esam atslēguši prātu – neanalizējam nedz pagātnes notikumus, nedz ‘’iespringstam’’ par nākotni. Sasniegt šādu stāvokli pilnīgi noteikti palīdz arī dabas klātbūtne. Piemēram, ilgstoši lasot ogas mežā vai purvā, arī nonākam noteiktā ritmiskā fizisko kustību stāvoklī. „Purva meditāciju’’ raksta autore piekopj divreiz gadā: lāceņu un dzērveņu laikā. So procesu tēlaini aprakstot, gribas rezumēt, ka ogas kā mantru krelles slīd caur pirkstiem, atbrīvojot prātu un ļaujot pasmelties dabas spēku un enerģiju. Turklāt tas vienlaikus nodrošina divu veidu ieguvumu – garīgu, gan arī tīri praktisku (salasītas ogas), tādēļ uzdrošinos to dēvēt par praktisko meditāciju.
Kā beidzot nokļūt mājās
Bieži vien cilvēki runā par meditāciju, to saistot ar pārdomām, taču pārdomu procesā ir iesaistīts prāts, un tieši prāts ir tas, kas ir jāatslēdz, lai vispār varētu meditēt. Meditācija, vienkārši sakot, ir – būt šeit un tagad. Cik ilgi var noturēties, pirms pieslēdzas prāts? Sākumā tās ir dažas sekundes, līdz, mērķtiecīgi praktizējot, var sasniegt pat pusminūti bez domāšanas. Labs piemērs spējai nofokusēt prātu ir motosportisti, kuriem jābūt 100% koncentrētiem uz mirkli, jo nieka simtdaļas sekundes nobīde var izraisīt neprognozējamas un letālas sekas...
Tas izklausās varbūt ļoti maz, taču ir īsts izaicinājums jebkuram iesācējam, kurš sāk apzināti praktizēt kādu no meditācijas veidiem, piemēram, kristīgo meditāciju vai cigun. Tas dod sapratni tiem, kuri netic, ka ir kaut kas augstāks par prātu, kas bieži vien maldina un neļauj pieņemt pareizos lēmumus, un tieši tādēļ ir jāsasniedz šis līmenis, lai spētu pienemt pareizos lēmumus.
Vairākums cilvēku parasti „nav mājās’’, viņi nemitīgi kavējas pagātnē un pārdzīvo, ko vakar vai iepriekš piedzīvojuši, vai arī raizējas un baiļojas par to, kas notiks rīt, ka tik kaut kas nenoiet greizi... Rezultātā mēs gandrīz nekad neesam šeit un tagad! Būt šeit un tagad nozīmē arī būt vērīgam pret to, kas notiek apkārt. Piemēram, dažādu zīmju piefiksēšanu, vērošanu. Garāmejoši cilvēki, kuri pasaka kādu vārdu, frāzi. Afišas stabi. Ja šī informācija ir kaut kādā veidā lietderīga man, tad tā var atnākt jebkādā veidā, taču uztvert vai piefiksēt to iespējams tikai tad, ja esam vērīgi.
Ir neskaitāmas metodes un sistēmas visās pasaules kultūrās – budismā, hinduismā, tagad arī kristīgajā meditācijā, kas tagad tiek attīstīta, pilnveidota jeb no jauna atklāta, ko kristīgie mistiķi un faktiski mistiķi visās kultūrās jau gadiem ilgi ir piekopuši, lai iemācītos vienkārši būt.
Meditācija var būt jebkas
Kā izriet no iepriekš rakstītā, tīri teorētiski par meditāciju var pārvērst jebko, ja vien ar pilnu uzmanību un atdevi esi tajā, ko dari, esi šeit un tagad. Labs salīdzinājums ar meditāciju, kas palīdz izprast tās būtību, ir lūgšana. Lūgšana ir aktīvs process, kurā vēršamies pie augstāka spēka, pielietojot prātu (to neatslēdzot). Taču, lai saklausītu, ko augstākais spēks (Visums, Dievs, mūsu augstākais ‘’es’’) vēlas mums pasacīt (pēc mūsu lūgšanas uzklausīšanas vai vienkārši tāpat), mums ir jāpārtrauc iekšējais dialogs, tātad prāts pilnībā jāatslēdz.
Konkrētas tehnikas pielietošana palīdz cilvēkam ‘’mobilizēties’’, piemēram, dažādi elpošanas vingrinājumi. Arī elpošanas tehniku pielietojums palīdz atslēgties no ārējas pasaules, pieslēgties šim mirklim, mazinot iekšējo dualitāti, svārstības.
Konkrētas tehnikas pielietošana nepieciešama tiktāl, kamēr tiek sasniegts vēlamais rezultāts. Tādēļ ir jāsasniedz zināms apziņas līmenis, lai mēs spētu savu ‘’prāta mērkaķīti’’ atslēgt. Ir arī fiziski vingrojumi, kas palīdz saliedēt visus apziņas līmeņus. Garīgo prakšu meistari var būt mūžīgajā mirklī. Jo ilgāk es spēju būt šeit un tagad, jo ar laiku es kļūstu par harmoniskāku cilvēku. Varbūt pašas meditācijas laikā neko īpaši nemanu, bet redzu, kā tā iedarbojas ikdienā – jūtu, ka esmu kļuvis rāmāks, esmu pareizā laikā un vietā, it kā iekļuvis plūsmā, neredzamas rokas vadīts...
Formulēt savu nodomu un sasniegt mērķi
Meditācijas iespējas un ieguvumus ir grūti vārdos aprakstīt, jo tie saistīti ar dziļu personisku pieredzi. Tie var būt tik dažādi, cik dažādi esam katrs pats. Meditācijas iespējas un ieguvumus vēl pēta zinātnieki, iespējams, atklājot arvien jaunas iespēju robežas. Meditācija var kalpot arī par lielisku instrumentu, lai sasniegtu savu mērķi. Pirms es sāku meditēt, es formulēju savu nodomu, jo enerģija plūst tur, kur es vēršu savu uzmanību. Tādējādi, lai kāds arī būtu izvēlētais meditācijas veids, visefektīvāk tas darbosies tad, ja tiks uzstādīts personiskais pozitīvais mērķis. Un tāds neapšaubāmi katram ir.
Raksta tapšanā autore konsultējās ar Līgu Morusu, Ivetu Varkali un Jāni Ieviņu.
Raksts publicēts 2015. gada žurnāla ''Mistērija'' novembra numurā.
