„Mīlestību nevar dāvāt, ja tās nav; taču tā ir tikai tad, ja to dāvā.”
(Aurēlijs Augustīns)
Kāpēc satiekam tos cilvēkus, kurus satiekam? Kāpēc daži no viņiem liek mums iziet sāpīgas pieredzes skolu? Vai pievelkam sev līdzīgos vai pretējas dabas cilvēkus? Ezoteriskajās mācībās uz šiem jautājumiem ir savas atbildes.
Visa pamatā ir enerģija jeb Nejaušību nav
Visa pamatā ir noteiktu vibrāciju enerģija. Viens no Visuma pamatlikumiem apliecina, ka līdzīgas vibrācijas enerģija pievelk līdzīgas vibrācijas enerģiju. Atkarībā no apziņas stāvokļa, līmeņa. Apziņa cilvēkam ir neierobežota. Cilvēku garīgo attīstību var skaidrot kā apziņas paplašināšanos un enerģiju vibrāciju paaugstināšanu: jo plašāka apziņa, jo augstākas vibrācijas, jo ierobežotāka apziņa – jo zemākas vibrācijas. No šīs izpratnes raugoties, mums apkārt ir tādi cilvēki, kas atspoguļo mūs un sniedz atbilstošās mācībstundas, palīdz saskatīt to, kas mums sevī ir jāmaina. Šis kosmiskais likums darbojas jebkurā vecumā, starp jebkuriem cilvēkiem, jebkurās situācijās.
„Rezonanses lauks visus informē par visu – nemitīgi un nelūdzot atļauju,” secinājis Pjērs Franks „Rezonanses likumā”. Līdz ar to var uzskatīt, ka nejaušību nav, jo to, ko no sevis izstarojam, nav iespējams noslēpt – apzināmies to vai ne. Bieži tiek lietots teiciens – tu esi tas, ko tu ēd. Šo teicienu varētu arī pārfrāzēt – tu esi tas, ko tu izstaro. Tavas vibrācijas nevienu nevar pievilt un maldināt. Tās piesaista tieši to, kas vibrē tajās pašās „frekvencēs”. Tas varētu būt arī loģisks izskaidrojums tam, kāpēc mēs pievelkam noteiktus cilvēkus un situācijas, kāpēc kāds garāmgājējs tevi uzrunā, kāpēc pasākumā satiec cilvēku, ar ko veidojas kontakts, raisās saruna vai – gluži otrādi – rodas nepatīkamas sajūtas vai pat konflikts. Par to, kādi esam, liecina tas, kādi cilvēki ir ap mums. Par to liecina arī mūsu partneris, mūsu attiecības ar viņu. Kamēr nav atstrādātas noteiktas mācībstundas, tālāk tikt nav iespējams.
Saskaņā ar iepriekšēju vienošanos „augšā”
Taču, runājot par mūsu dzīves lielajiem „randiņiem”, pastāv viedoklis, ka, pirms mēs ierodamies šeit, uz Zemes, mūsu dvēseļu saimes jau ir sarunājušas, ka konkrētā vietā un veidā mēs satiksimies un mācīsimies. Reizēm satiekamies, lai viens otru atbalstītu, reizēm – lai mācītos. Konkrētu mācībstundu dēļ piedzimstam tieši tajā ģimenē, kur jau esam piedzimuši, satiekam tos cilvēkus, kurus jau esam satikuši un kuri mums vēl būs jāsatiek. Nejaušību nav, un nav arī negadījumu. Ir tikai jāsaprot, kāpēc ar mani tā notiek, kāda pieredze jāgūst un kas man no tā ir jāmācās.
Pieņemot, ka vienošanās „augšā” pastāv, vienlaikus jāapzinās, ka mums ir brīvā griba, un ar konkrētiem cilvēkiem varam pat vispār nesatikties vai arī izšķirties, labprātīgi izvēlēties, cik ilgu laiku kopā pavadīt. Ja mācībstunda ir atstrādāta, var doties tālāk. Tajā pašā laikā, ja nākamais partneris māca to pašu, jāsecina, ka konkrētā lieta vēl nav apgūta līdz galam un šķiršanās no iepriekšējā partnera vēl nenozīmē, ka „mājasdarbs” ir izdarīts. Pastāv varbūtība, ka nākamais partneris var izrādīties vēl bargāks skolotājs, tādēļ, iespējams, ir vērts sakārtot attiecības ar esošo partneri, jo īpaši gadījumā, ja abi partneri ir gatavi augt un mainīties, nebremzējot viens otra attīstību. Izšķiršanās pati par sevi neko neatrisina, ja neizvēlamies sevi pilnveidot, dziedināt, paplašinot savu apziņas lauku un paaugstinot savas vibrācijas. Ja sevi nemainām, projekcijas pēc būtības nemainās – mainās tikai tēli un personas. Jo augstākās vibrācijās esam, jo pieredze būs pozitīvāka un mazāk sāpīga.
Pievelkas pretējie poli vai tomēr līdzīgs pievelk līdzīgu?
Bieži dzirdēts teiciens par to, ka pretējie poli pievelkas, kas nozīmē, ka partnerim jeb otrajai pusītei ir tas, kā pietrūkst pašam. Šādas attiecības var salīdzināt ar suņa un kaķa attiecībām, kurās divi atšķirīgi cilvēki dzīvo, savstarpēji kašķējoties un plēšoties, tajā pašā laikā nevarot iztikt viens bez otra, nepilnveidojot sevi. Tās ir savstarpēji atkarīgas, slimīgas attiecības, kurās viens no pretpoliem papildina otra trūkstošās īpašības.
Tajā pašā laikā eksistē otrs „likums”, proti, līdzīgs pievelk līdzīgu, kas pēc būtības ir viens un tas pats. Jo zemākā apziņas līmenī esi, piemēram, jaunības maksimālismā, izvēlies galējības – aukstu vai karstu, nekādu pelēcību, nekādu garlaicību, attiecīgi piesaisti tādu pašu uz galējībām vērstu cilvēku. Ja vīrišķā un sievišķā polaritāte tevī ir ir sabalansēta, tu nesveries uz vienu vai otru pusi, esi līdzsvarā. Jo tas, ko meklējam ārpus sevis, ir jau mūsos pašos, kad iepazīstam arhetipisko vīrišķo tēlu sevī, arhetipisko sievišķo tēlu sevī, paveras iespējas harmoniskām un līdzsvarotām attiecībām. Ja kaut ko sevī nepieņemam, iekšēja līdzsvara nav, kas attiecīgi tiek projicēts attiecībās... Tad, kad vīrišķais un sievišķais mūsos pašos ir līdzsvarā, notiek tā sauktās „iekšējās kāzas”. Tad vairs izmisīgi nemeklē savu otro pusīti ārpus sevis, jo jau esi līdzsvarā sevī un pievilksi kādu, kurš ir līdzvērtīgs, arī sabalansēts, un tās vairs nebūs savstarpēji atkarīgas, slimīgas, egoistiskas attiecības. Tad cilvēki var būt kā divi koki, kas neaug viens otra ēnā, bet papildina un paplašina viens otra redzesloku un nāk, lai kalpotu kaut kam cēlākam, lielākam, nevis sava ego apmierināšanai.
Dimanta slīpēšana
Pastāv viedoklis, ka patiesa izaugsme un attīstība šeit, uz Zemes, iespējama tikai attiecībās ar otru cilvēku vai arī tā var notikt daudz ātrāk nekā vienatnē, jo blakus ir spogulis, kurš tavu attīstību nepārtraukti atspoguļo (projicē)… Jebkuras attiecības, lai kādā apziņas līmenī atrastos partneri, ir kā divi dzirnakmeņi, kas berzes rezultātā viens otru slīpē. Arī dimants sākotnēji ir tikai ogle, kas savu dievišķo mirdzumu iegūst slīpēšanas procesā. Savstarpējās attiecībās mēs nobriestam, augam, mācāmies. Dzirdēts pat pieņēmums, ka, mērķtiecīgi strādājot ar sevi, pašreizējā periodā vienas dzīves laikā ir iespējams atstrādāt pat vairākas inkarnācijas, tādējādi jau šajā dzīvē nonākot „augstākā klasē”.
Tajā pašā laikā ir maldīgi domāt, ka sevi var pilnveidot un slīpēt tikai, atrodot otro pusīti. Šādi domājot, mēs sevi ierobežojam. Var būt tā, ka šīs inkarnācijas laikā mana otrā pusīte nemaz nav šeit, uz šīs zemes. Lai arī esot ļoti maz tādu cilvēku, kuriem ar attiecībām viss ir kārtībā jeb nav ar attiecībām saistītas karmas, ja mēs visu enerģiju veltām savas otrās puses atrašanai vai kopdzīvei, mēs nepaveicam daudzas citas lietas. Varbūt tava sūtība ir kas cēlāks, augstāks par otras puses atrašanu un kalpošanu partnerim. Ļoti bieži tieši tāda arī ir sievietes loma. Taču, iespējams, šajā dzīvē sievietei ir pavisam cita loma.
Lielākā daļa cilvēku, kuri iet garīgās attīstības ceļu, nojauš to, kāda ir viņu šīs dzīves misija. Tas var noskaidroties, veicot dažādas garīgās prakses, un ir absurdi pakļauties sabiedrības rāmjiem. Cilvēks, kurš ir zemākā apziņas līmenī jeb, salīdzinot ar skolu, piemēram, 3.klasē, nevar uzreiz nonākt augstskolas solā. Tādēļ izjūk daudzas laulības, ja viens no partneriem sāk strauju garīgās izaugsmes ceļu, paplašina savu apziņu. Ir cilvēki, kuriem šajā dzīvē nav lemts pamosties un iet garīgo ceļu. Taču ir arī pāri, kuri lieliski līdzdarbojas, arī esot ‘’dažādās klasēs’’, savstarpēji viens otru cienot un atbalstot.
Reizēm karma ir tikai radīt kopīgu bērnu, nevis to izaudzināt (ja, piemēram, kādā no iepriekšējām dzīvēm bērnam dzīvība ir laupīta, tagad tā ir jāatdāvina atpakaļ bez citu īpašu saistību izpildes...). Lai kāds arī būtu ‘’augšā’’ nolemtais scenārijs, jebkurā gadījumā pastāv arī brīva griba. Tādēļ, atsaucoties uz daudz pieminēto pieņēmumu, ka dzīve ir spēle un mēs esam lugas, kas saucas „mana dzīve”, autori, jebkurā brīdī to varam sākt pārrakstīt…
To, ko vēlies saņemt, vispirms otram dod pats
Tas, ko attiecībās visvairāk vēlamies saņemt, bet ko vienlaikus ir visgrūtāk otram dot, ir mīlestība. Taču, kamēr nespējam dot, pretī saņemam tieši tādu pašu mīlestības gaidītāju, lai gan mīlestības avots ir katrā no mums jau dabiski no Dieva ielikts. Taču, ja tas ir aizvērts (un iemesli tam var būt dažādi), to izdarīt ir ļoti sarežģīti, jo ir apgrūtināta gaismas jeb beznosacījumu mīlestības enerģijas pieplūde. Ar prātu saproti, ka ir jādod un arī gribas dot, bet nesanāk. Taču nevar mehāniski pateikt: es tagad atvēršu sirdi! Sirds prātam neklausa. Skarbi izklausās, bet tiekam manipulēti caur prātu. Prāts primāri dots, lai pasargātu cilvēku no pašiznīcināšanās. Taču prāta darbība ir bāzēta bailēs, kas, protams, ir nepieciešamas, lai izdzīvotu. Taču evolucionējot mēs baiļu sajūtu esam „uztrenējuši”, tālu pārsniedzot dzīvības un drošības nodrošināšanas funkcijas, baidoties par daudz atvērt sirdi, mīlēt, būt ievainotiem... Bailes/baiļu enerģija pazemina vibrācijas, līdz ar to arī prāts pazemina vibrācijas, rodot atbalsi tādu pašu vibrāciju frekvenču īpašniekos.
Cilvēki nāk un iet, raisot dažādus notikumus. Svarīgi, kā mēs pret tiem attiecamies. Ego un prātam sāp, ka gribējās tā, bet sanāca citādāk. Caur pratu skatāmies, kas ir pareizi, kas nepareizi. Un mums pat tīri fiziski sāp gadījumā, ja esam sašutuši par kādiem notikumiem. Baiļu un dusmu rezultātā piesaistām attiecīgus cilvēkus un notikumus. Ja manī pašā viss ir harmoniski, tas, ko dara otrs, neizsauc emocijas. Taču ja kaut kas „aizķeras”, tas nozīmē, ka kaut kas sevī pašā ir jāmaina. Otrs cilvēks ir tavs spogulis. Tādēļ nav cita varianta kā vien darbs ar sevi, vispirms noskaidrot un saprast, kas ir „aizvēries”, un spert attiecīgus soļus.
Jebkurās attiecībās mēs maināmies ar enerģiju. Ja cilvēks ir mīlestībā un dod, viņš daudzkārt saņem atpakaļ. Enerģija ir bezgalīga, taču, ja, cilvēkam esot zemākā apziņas līmenī, sirds ir aizvērta, starp partneriem notiek cīņa par dominējošo enerģiju. Rodas konflikti un nesaskaņas, kas nav atrisināmi, kādam no partneriem neaugot. Ja kāds no partneriem neprot pietiekami paņemt enerģiju no Visuma, attiecības riņķo pa apli bez attīstības un izaugsmes perspektīvām. Atslēdziņa ir tajā, ko saucam par uzdrošināšanos dzīvot ar atvērtu sirdi, starot mīlestību, nevis baidīties, ka tikai atkal nesāp, – abus ceļus vienlaicīgi nevar iet… Svarīga ir šī izvēle un turpmāka rīcība šīs izvēles iemiesošanai fiziskajā plānā jeb izpaustajā pasaulē.
Kā paaugstināt savas vibrācijas
Augstāku vibrāciju cilvēkus var piesaistīt tikai, pašam „paceļoties” augstākās vibrācijās. Vispirms jāsāk ar sevi. Paaugstināt savas vibrācijas var, veicot tīri mērķtiecīgas, apzinātas darbības. Tāpat kā no rīta regulāri skrienot vai vingrojot tiek paaugstināts enerģijas, vispārējā tonusa līmenis, var paaugstināt savu vibrāciju līmeni arī citos veidos.
Pirmais solis ceļā „augšup” ir gribēt, apzināties, ka jāmainās. Kamēr strupceļā nonākušā cilvēka dzīvē tiek vainoti visi citi, nekas nenotiks. Smalkā pasaule, iespējams, jau sen runā ar mums, tā visu laiku cenšas mums dot zīmes, taču mēs tās neesam spējīgi ieraudzīt. Reizēm tas beidzas ar traģiskiem notikumiem – veselības, dzīvības draudiem, kas ir kā pēdējais brīdinājums, kā pēdējā zīme, ka jāmainās. Ja esam enerģētiski tīrāki, koncentrējam savu uzmanību, šīs zīmes varam sajust, nolasīt. Esot blīvajās (zemākās) enerģijās, mums ir grūtāk šīs zīmes iztulkot. Sevi „celt” varam visos ķermeņa līmeņos – fiziskajā, emocionālajā, mentālajā un garīgajā. Ķermenis ir jālīdzsvaro un jāsaskaņo, tādēļ ieteicamas konkrētas prakses jebkurā no šiem līmeņiem. Piemēram, mentālajā līmenī trenēties un iemācīties apturēt savu “prāta mērkaķīti’’, būt šeit un tagad ar dažādu meditatīvo prakšu palīdzību. Esot nelīdzsvaroti, turpināsim piesaistīt citus, kas ir tikpat nelīdzsvaroti...
Viens no pirmajiem soļiem ir iekšēja miera iegūšana un tā noturēšana iespējami pastāvīgi, jo stresa stāvoklī mēs nevaram būt augstās vibrācijās. Vibrācijas paaugstina arī pozitīvas domas, bet negatīvas, drūmas domas tās pazemina. Tādēļ jācenšas izvairīties no ieslīgšanas ilgstošā negatīvismā vai kurnēšanā. Ir jāmācās pieņemt pašam sevi, kā arī citus cilvēkus un notiekošo bez vērtējuma „labi” vai „slikti”, „pareizi” vai “nepareizi”, kā arī nenosodīt, nevērtēt, nekritizēt.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem ikdienā ir spēja atturēties no citu vērtēšanas, kritizēšanas. Tādas šķietami nesvarīgas, nebūtiskas lietas kā cilvēka ārējais izskats vai izturēšanās, kas neatbilst mūsu priekšstatiem, var kalpot par pamatu nepatīkamām iekšējām sajūtām, sabojātam garastāvoklim, nemieram. Paši sev neapzinoties, sākam vērtēt un domās kritizēt kādu cilvēku, sevī aktivizējot negatīvismu. Šādos brīžos jāatceras, ka katrs cilvēks atbild tikai un vienīgi par sevi – gan ārējo veidolu, gan rīcību, un ir bezjēdzīgi viņu vērtēt. To, ko var mainīt, tas ir jāmaina, ko nē - vienkārši jāpieņem, mainot savu attieksmi, nostāju. Aizejot uz zoodārzu, nevienam nenāk prātā salīdzināt dzīvniekus, kurš ir skaistāks, gudrāks, piemēram, ziloni ar pāvu, jo tie ir unikāli katrs pats par sevi. Šādai pašai nostājai jābūt arī attiecībā uz cilvēkiem.
Līdzīgi ir ar sevis vērtēšanu. Nereti baidāmies izskatīties muļķīgi citu acīs – kā izskatīsies, ko padomās… Jāatturas ne tikai no citu vērtēšanas, bet arī sevis salīdzināšanas ar citiem, kas arī ir vērtēšanas paveids. Jāmācās visu pieņemt tā, kā ir. Tavs ķermenis ir tavs gara templis un pret to ir jāizturas ar cieņu un mīlestību. Tāpat attiecībā uz personiskām īpašībām – katram ir kādas savas unikālās, kuru nav citam un padara tevi īpašu un pat neaizstājamu. Paradoksāli, bet bieži vien visskarbākie un visvērtējošākie esam tieši paši pret sevi, kas mums neļauj būt harmoniskiem, līdzsvarotiem un attiecīgi liek arī piesaistīt līdzīgus cilvēkus. Ja tu kritizē pats sevi, tu kritizēsi arī partneri un neveidosies veselīgas attiecības.
Atturoties no sevis un citu vērtēšanas, kritizēšanas, nepiešķirot visam “+” un “-“ zīmi, iespējams ilgstošāk atrasties miera stāvoklī. Esot miera stāvoklī, varam apzināti izvēlēties, kā reaģēt vai nereaģēt uz konkrētām situācijām, konkrētiem cilvēkiem, kā rīkoties vai – tieši pretēji – varbūt nedarīt neko… Tiekties uz to, ka mūsu izvēles nāk no sirds, no mīlestības, no mūsu patiesās būtības, mācīties nest atbildību par savām domām, vārdiem un rīcību ik brīdi… Šāda stāvokļa sasniegšana ikvienam var būt individuāla. Ir jāmēģina, kas ir piemērotāks katrā atsevišķā gadījumā un situācijā: joga, dažādas meditācijas, elpošanas vingrojumi, pamošanās pirms saules lēkta, lai jau pašā dienas sākumā saņemtu visspēcīgāko enerģiju pieplūdumu. Jebkas, kas palīdz mīlēt sevi un justies labi. Tādēļ ir tikai viens ceļš – apzināts un mērķtiecīgs darbs ar sevi, paverot plašus pozitīvus apvāršņus ne tikai attiecībās, bet arī visās citās dzīves jomās.
Raksta tapšanā autore konsultējās ar Jāni Ieviņu un Līgu Morusu.
Raksts publicēts žurnāla ''Annas Psiholoģija'' 2016.gada aprīļa numurā.