Pastāv divi pretēji pieņēmumi – ka dzīvē nav vērts ne par ko īpaši satraukties, jo viss, kas ar mums notiek, jau tāpat ir iepriekš paredzēts. Mūsu dvēseles, nākot šurp uz zemes, lai izdzīvotu, iespējams, savu kārtējo no daudzajām dzīvēm, tieši tādu un ne savādāku scenāriju pašas ir izvēlējušās. Otrs pieņēmums vēstī, ka notiekošo pamatā nosaka katra indivīda griba, un, veicot mērķtiecīgas, apzinātas rīcības, lielāko daļu notikumu un realitāti varam veidot paši. Kā tad īsti sanāk - vai ir vērts ‘’iespringt’’, vai arī vienkārši jādzīvo…?
Nodoma spēks, lai panāktu sev vēlamo
Kāds skolnieks mācījās pie svētā, lai apgūtu spēju levitēt (spēja lidot, neizmantojot palīglīdzekļus – red.) un pāriet pāri ezeram pa taisno pie sava skolotāja. Visu mūžu cītīgi mācījies, viņš beidzot sasniedza mērķi. Skolotājs viņam jautāja – vai tagad esi laimīgs, uz ko skolnieks, protams, atbildēja – JĀ! Skolotājs neko daudz neiebilda, vien piebilda, ka to pašu mērķi skolnieks varēja sasniegt, arī paņemot laivu un 15 minūtēs pārairējoties pāri ezeram… Viss ir relatīvs un atkarīgs no tā, kāds ir tavs mērķis, uz ko tu koncentrē savu uzmanību, un cik daudz resursu esi gatavs tajā ieguldīt.
Kosmosa likums noteic, ka enerģija plūst tur, kur tu vērs savu uzmanību, tādēļ ļoti svarīga, pat izšķiroša loma, lai sasniegtu sev vēlamo, ir nodoma spēkam. Iesākumā bija vārds, tad šis vārds tika izpausts skaņā. Bija doma, taču, pirms doma izkristalizējās un tapa par skaņu, bija vīzija vai sapnis. Ir kāds radošs impulss, kas visu virza, un tas ir nodoma spēks. Pastāv pieņēmums, ka cilvēks ikdienā izmanto tikai 5% sava smadzeņu potenciāla, 95% ir ‘’neredzamās dimensijas’’, kurām ar ‘’parasto’’ prātu klāt netiekam. Tā kā tiekam uzskatīti par multidimensionālām būtnēm, mums pastāv iespēja ar nodoma spēku virzīt enerģijas un paplašināt savu mērķu sasniegšanas iespējas. Šamanismā, kur viens no informācijas ieguves un nodoma īstenošanas veidiem ir, piemēram, sazināšanās ar savu spēka dzīvnieku, vispirms tiek skaidri formulēts jautājums, kādu vēlies noskaidrot un kāds ir tikšanās mērķis. Nodoms jeb skaidri formulēts jautājums un fokusēta uzmanība ir tas, kas padara iespējamu atbildes saņemšanu, pretējā gadījumā vēlamo risinājumu nesasniegt. Nodoma spēks ir virzošais spēks, jo enerģija plūst tur, kur es virzu savu uzmanību. Ja cilvēki to apzinājās un praktizēja jau sen pirms izplatītāko reliģiju un ‘’gudro’’ tehnoloģiju rašanās, jādomā, ka tam bija kāds pamatots un ļoti racionāls iemesls.
Kāpēc vienas lūgšanas tiek uzklausītas, bet citas ne?
Viens no populārākajiem ‘’instrumentiem’’ sev vēlamā panākšanai ir lūgšanas. Ir tūkstošiem liecību par to, kad pat visneticamākās lūgšanas ir uzklausītas. Tajā pašā laikā tūkstošiem lūgšanu savu adresātu tā arī nesasniedz. Jautājums, uz ko godīgi ir jāatbild katram pašam, ir – kas ir tas, ko tev patiešām vajag, jo nāves brīdī tev nevajadzēs neko! Kāpēc nepiepildās mātes lūgšanas, kuras bērns mirst, bet cilvēks, kurš vēlas miljonu, loterijā patiešām to vinnē? Jautājums, vai tās ir lūgšanas, kas tiek uzklausītas, vai kāda tehnoloģija, kuru pareizi pielietojot, var sasniegt rezultātu? Visticamāk, tā ir tehnoloģija, bet, par laimi, neviens šo tehnoloģiju līdz galam nezina. Piezvanīt Dievam vai absolūtajai realitātei nav tik viegli, kaut arī tā ir tepat, tavā sirdī.
Tādēļ, iespējams, iedarbīgākais veids lūgšanas piepildīšanai, ir tās pilnveidošana. Lūgšana tiek dzirdēta tikai tad, kad tas, kurš lūdzas un tas, ko viņš lūdz, ir vienots vesels, neduāls. Ja tajā vietā ir prāts, ego, tad ‘’zvans’’, visticamāk, savu adresātu nesasniegs. Ja cilvēks var atrasties samahi jeb bezdomu stāvoklī, delta vilnī, vienlaikus esot pie apziņas, un nomodelēt domu un tādā enerģijas kapacitātē to palaist, visticamāk, šī doma ‘’aizies’’. Tajā pašā laikā fiksēti neticami rekordi, kad sieviete, piemēram, paceļ tramvaju, lai glābtu savu bērnu. Nav īsti saprotams, kādā stāvoklī viņa to paveic. Šis acīmredzot ir pierādījums, ka cilvēks ir dievišķa būtne, kurā viss ir nointegrēts, tomēr, lai tas īstenotos, nepieciešama dažādu specifisku nosacījumu izpilde vienlaikus.
Tēvs, es Tevi lūdzu, bet lai notiek Tavs prāts!
Kas notiktu, ja visas lūgšanas tiktu uzklausītas? Visticamāk, pasaule pastāvētu tikai dažas sekundes. Jēzus Kristus ir teicis – Tēvs, es Tevi lūdzu, bet lai notiek Tavs prāts! Proti, lūgšanai ir pievienota koriģējoša apakšprogramma ar domu, ka tā var tikt piepildīta tikai tad, ‘’ja Tu (augstākais spēks) to tā gribi’’! Kā mēs varam zināt, vai tam nelaimīgajam, slimajam bērnam, kurš 15 gadu dzīvojis gultā pie mākslīgā aparāta ārkārtīgās ciešanās, apmierinot vecāku gribu, lai tik bērns būtu kopā ar viņiem, ir jāiet projām vai jāpaliek šeit? Šeit veidojas milzīga egocentriska neizpratne. Tāpēc pastāv kontroles mehānisms, lai visas ego vēlmes netiktu piepildītas. Jēzus Kristus, kā arī daudzi citi svētie (ļoti spējīgi jogi – mahasithas, Rietumi tādu zina pamatā tikai vienu – Jēzu Kristu, bet pasaulē tādi ir bijuši tūkstošiem), varēja daudzus izārstēt ar vienu mājienu, bet viņi to nedarīja.
Jēzus Kristus teica – esmu nācis tikai piepildīt, nevis mainīt. Svēti cilvēki lūdzas – tēvs, lai notiek tavs prāts… Viņi nav atkarīgi no jebkādas savas vēlmes ‘’es’’ pozīcijas un modulācijas. Ja cilvēciska būtne grib pabeigt savu garīgo evolūciju un nolēmusi vairs neinkarnēties, tā ir tukša no savām vēlmēm. Tas garantē neatgriešanos ‘’matricā’’. Tad, kad cilvēks tuvojas savai patības tīrībai, viņš neko vairs nelūdzas. Viņam vairs nav, ko lūgt. Šis ir augstāks stāvoklis par lūgšanu. Tā būtībā ir sava ‘’es’’, prāta programmas korekcija. Tādēļ vienīgā lūgšana, ko varētu uzskatīt par šī vārda cienīgu, iespējams, ir lūgšana pēc augstākās žēlsirdības – lai cilvēciskā būtne atrastos pastāvīgā online režīmā/savienojumā ar savu avotu – neduālā stāvoklī. Pārējās lūgšanas var uzskatīt par tādu kā diedelēšanu vai došanos iepirkties lielveikalā.
Kas uzklausa un apmierina mūsu lūgšanas?
Ikvienam tīri cilvēciski gribas, lai kāds viņam palīdz – vai nu bagātie radi, vai kāda liela labsirdīga būtne. Bet vai tas ir nepieciešams? Pieņemot, ka ‘’it kā jau man vajag’’, cilvēks sāk tirgoties ar Dievu – sāk iet uz lielveikalu, iepirkties. Līdz ar to tā kļūst par tādu intelektuālu un bioloģisku iepirkšanos, kad mēs apmierinām ne tieši materiālu vajadzību. Un te likumsakarīgi rodas jautājums – kāda līmeņa instance apmierina (ja patiešām apmierina) mūsu lūgšanu? Kāds operators smalkajā pasaulē tevi apkalpoja un deva iespēju? Zemākā astrālā, astrālā pasaule vai kāda augstāka? Kas ir apkalpojošais personāls tavam ego? To nesaprot neviens. Tāpēc, no vienas puses, ir bīstami čenelingi, astrāli lidojumi, kur cilvēki tiekas ar zemākām būtnēm un kuras reizēm izpilda visādus brīnumus. Lūgšanai ir jābūt ļoti pamatotai. Jo mēs patiešām nezinām, kas mūsu augstākajam labumam ir vajadzīgs.
Tajā pašā reizē modernam cilvēkam ir pat ļoti vēlams apgūt prāta koncentrēšanas tehnoloģijas, kādā veidā viņš minimizē savus enerģijas resursus un panāk sev vēlamo – to, ko viņš ir iecerējis, un tas nav nekas slikts. Vienalga viņš nevar izdarīt vairāk, kā paredzēts. Bet vēlams izmantot jaunākās metodes par vizualizāciju, sinhronizāciju, enerģijas koncentrēšanos. Taču jāievēro robeža un veselīgs balanss, lai - enerģijas un vēlmju realizācijas procesos un cilvēka garīgās pašizzināšanas procesos cilvēks nenomaldās, lai tie abi atrastos diezgan tuvu.
Vai pastāv brīvā griba?
Uz šo jautājumu viennozīmīgas atbildes nav. Kas ir griba, kas pieņem lēmumu? Saprotam, ka lēmumus pieņemam ar prātu, bet galu galā kas pieņem šo lēmumu? Tās ir domas, sajūtas, ja jā, kā tās dzimst mūsos? Vai mums ir brīvā griba ietekmēt savu 3 miljonu šūnu darbību? Ir pētījumi, kuri apliecina, ka savu dzīvi ietekmējam ķīmiskā, epiģenētiskā līmenī, notikumus, bet varbūt, ka tas bija jau nolemts? Un tā visu laiku var ‘’spēlēties’’ – es pieņēmu lēmumu, es izdarīju, bija tāds un tāds rezultāts utt., bet varbūt tas būtu noticis tāpat?
Prātu vada programmas, pieņēmumi par to, kas ir pareizi, kas nepareizi. Pieņēmumi radušies uz pieredzes pamata. Katrs kaut kam tic, un kaut kas katram piepildās. Tāpēc, ja mēs paskatītos uz šo pasauli kā leļļu teātri, kas izspēlē vienu konkrētu lugu vai programmu, kā tam būt, tad brīvās gribas vispār nav. Taču, ja cilvēce apzināti kolektīvi pieņemtu (vai vienotos), ka brīvās gribas nav, iestātos pilnīgs haoss un degradācija. Tiesa, daudzi tā dzīvo arī tagad, it kā nebūtu nekādas brīvās gribas (kā teicis Omārs Haijams – tikai vīns un sievietes.. – red.).
Vēl viens aspekts, kas apšauba brīvās gribas neierobežotas manevrēšanas iespējas, ir misija, ar ko mēs ierodamies šajā pasaulē. Visi šeit uz zemes nākam ar kādu īpašu sūtību, kas ir pakļauta dažādiem uzdevumiem, dažādiem cikliem mūsu dzīvē, dažādām mācībām, kas jāgūst, karmai, kas jāizstrādā. Esam pakļauti dabas likumiem, karmas likumam (pļaujam tikai to, ko paši sējam, ja ne šajā, tad agrākās dzīvēs). Tādēļ nemaz nevaram būt tik brīvi, jo esam savu agrāko dzīvju karmas ‘’upuri’’. Vārds ‘’upuris’’ gan parasti tiek lietots, lai apzīmētu situācijas, kad kāds mums ir nodarījis pāri, taču šajā gadījumā to paši esam manifestējuši (izvēlējušies), lai gūtu kādu mācību šajā dzīvē.
Vairums ‘’parasto’’ cilvēku nāk šeit, lai izstrādātu savu karmu, lai gūtu mācību, garīgi augtu un pilnveidotos. Bieži vien šie cilvēki ar savu gribu var ietekmēt mazāko daļu, izņemot gadījumus, kad sāk iet apzinātu garīgo ceļu. Jo apzinātāks tu esi, jo skaidrāk tu redzi, arī likteņa sitienus, apzināti tiem pieskaries un tos transformē.
Daļa cilvēku karmu jau atstrādājuši iepriekšējās dzīvēs un nākuši, lai palīdzētu citiem kā skolotāji. Mūsu starpā ir arī avatāri, kas virza cilvēces attīstību, un ir arī no citām dimensijām – paralēlajās pasaulēs, astrālajā pasaulē un augstākās dimensijās. Ir daudz dzīvu būtņu mums līdzās, ko nemaz neapzināmies. Taču garu pasaule ne vienmēr iejaucas, jo ir dota brīva griba. Sargeņģeli mūs vēro, bet ir lietas, kurās viņi nekad neiejaucas, pat ja ejam klupdami krizdami četrrāpus… Tikai galējos gadījumos var notikt iejaukšanās, tajā pašā laikā tā var vispār nenotikt. Ir daudz gadījumu, kad cilvēki tiek negaidīti ‘’izņemti no dzīves’’, jo, visticamāk, jau visu ir padarījuši, tātad tā tam bija jānotiek. Apkārtējie to, protams, nesaprot.
Citi lūdzas, citi smagi strādā, svarīgi kombinēt
Daudzi vēlamo statusu dzīvē ir sasnieguši, smagi strādājot, pielietojot savu intelektu un darbu, pat neaizdomājoties, ka vajadzētu lūgt kādu augstāku spēku palīdzību. Dažādas motivācijas, dažāda prāta līmeņa labā griba, ticība. Jo inteliģentāks ir cilvēks, jo tas vairāk cenšas uzņemties atbildību par savu dzīvi. Protams, cits jautājums ir, vai viņš tāpēc ir laimīgs… Taču daļa grib tikai lūgties un tādā veidā panākt rezultātu. Bieži vien rezultāta sasniegšana notiek sinhroni. Bijuši gadījumi, kad pat zinātnieku atklājumi notikuši iracionāli – lūdzoties. Lai veiktu savus atklājumus, viņi lūguši pieeju augstākam informācijas līmenim, lai iegūtu konkrētu informāciju un to patiešām saņēmuši. Tas ir plašāks jautājums par to, kā vispār notiek informācijas pieejamība. Taču, vai tā ir bijusi brīvā griba, vai tā tam bija jābūt, arī šajā gadījumā tas paliek neatbildēts jautājums!
Turēt mērķus uz desktopa
Lai kā arī būtu - varam mēs apzināti ietekmēt notiekošo vai ne, cilvēkam ir jābūt mērķim, ceļam, resursiem. Ir pētītas miljardieru dzīves, kas apliecina, ka arī bez resursiem - intelektuāliem, finansiāliem – var sasniegt neiedomājamas lietas un bieži vien tieši caur ļoti iracionāliem stāvokļiem, ar milzīgu ticību, pielietojot kādu konkrētu metodi. Tiesa, vienlaikus mēs nezinām par tiem simtiem miljoniem, kas, izejot no tām pašām pozīcijām, arī bez pietiekamiem resursiem, mēģinājuši tieši to pašu, taču viņiem nav sanācis.
Vajag turēt uz desktopa jeb zemapziņā daudz mērķu, apzinoties gan, ka visus nevar realizēt, tikai vienu. Viena no veiksmes formulām ir zināma askēzes ievērošana. Askēze ir mehānisms, ne tikai svētajiem cilvēkiem – atteikšanās no tā, ko tu dari ikdienā vai kā tu izmaini polaritātes sevī. Ir milzīga enerģija – magnētiskā, psihiskā, intelektuālā, ko tu izmanto savu mērķu realizācijai. Tādējādi tiek sakoncentrēta enerģija, paņemot to no citām sistēmām uz kaut kādu vienu, kas tiek izvēlēta par prioritārām.
Taču jāsaprot, ka tas nav garīgums, tā nav apskaidrība. Tā ir agresīva informācijas, enerģijas strukturizēšana, kas kalpo ego, bet arī ir nepieciešama, jo mobilizē cilvēku apzinātam, mērķtiecīgam dzīvesveidam. Vissvarīgākais ir sākt ar veselību – atbildīgu savas bioķīmijas kontroli, piemēram, pareizi ēdot. Piemēram, apzināties, ka svars ir par lielu, pieņemt lēmumu par tā samazināšanu, un spēt noturēt šī lēmuma izpildi, kam vajag pamatotu motivāciju. Tas ir vesels mehānisms, kad ticība, kāda konkrēta metode tiek ‘’sajūgta kopā’’, kas kalpo praktiska, egoistiska cilvēka mērķu īstenošanai, un tas nav nekas slikts.
Izvēlies pats, kā reaģēt uz notiekošo
Ņemot vērā šeit apskatīto, uz dzīvē notiekošo var paraudzīties divējādi – pirmajā gadījumā tā, it kā Tev būtu izvēles iespējas, otrajā – ka viss, kas ar Tevi notiek, ir jau agrāk paredzēts.
Pieņemot, ka pastāv izvēles iespējas, izeju šādu notikumu attīstības secību: gribu (prāts/ego) sasniegt kaut kādu rezultātu; veicu konkrētas darbības, lai to sasniegtu; neesmu pārliecināts, vai šo rezultātu sasniegšu; BAIDOS KĻŪDĪTIES; gadījumā ja sasniedzu rezultātu, sevi slavēju par to, gadījumā ja rezultātu nesasniedzu – vainoju sevi un pārdzīvoju par kļūdām.
Pieņemot, ka viss mūsu dzīvē vairāk vai mazāk jau ir paredzēts, izeju šādu notikumu attīstības secību: sapņoju (no sirds, nevis ar ego/prātu) par rezultātu; veicu konkrētas darbības, cerot uz rezultātu; neesmu pārliecināts, vai šo rezultātu sasniegšu; NEBAIDOS KĻŪDĪTIES, JO VISS TĀPAT JAU IR IEPRIEKŠ PAREDZĒTS; gadījumā ja sasniedzu rezultātu, priecājos par to, gadījumā ja nesasniedzu – sapņoju tālāk (tātad tam vēl nebija jāpiepildās/jāmaterializējas man vēlamā rezultātā). Vadoties no šādas pieejas, agri vai vēlu piepildu savus sapņus un kas pats svarīgākais – bez liekiem pārdzīvojumiem un stresiem. Atslēgas vārds šajā gadījumā ir mana attieksme pret notiekošo! Protams, katrs var izvēlēties savu, tieši viņam piemērotāko ‘’recepti’’ mūžīgajā dilemmā starp vēlamo, patiešām nepieciešamo un reāli sasniedzamo.
Raksta tapšanā autore konsultējusies ar garīgo prakšu zinātāju Līgu Morusu, bērnu reanimatologu Pēteri Kļavu, holistiskās terapijas speciālisti Kerl Toham.